Digitālais klaidonis

Te ienāca jautājums, kā mēs lādējām savus gadžetus. Atbilde nav īpaši interesanta: nekā. Nebija mums gadžetu. Daži mobilie, stūrmanim telefons ar GPS, un mans aifons – vienīgais devaisis, ko vēl kaut cik var nosaukt par gadžetu. Un arī tad ar zināmu pievilkšanu aiz matiem. Kāpēc tā, pastāstīšu tālāk, vēl jo vairāk tāpēc, ka jau sen taisījos, un te nu ir arī iemesls. Tagad būs daudz ne visai interesanta teksta. To lasīt noderīgi būs tikai aifonu īpašniekiem vai tiem, kas grib to nopirkt, nu, un vispār gadžetu cienītājiem kopumā un viedtālruņu faniem jo īpaši.

Ja jūs pie tādiem nepiederat, palasiet labāk, kā meitene pastaigājas pa Stambulu. Man līdz Stambulai stāstījumā vēl ir diezgan tālu, un es arī nebiju tur, par ko viņa raksta.

Ja nu kāda dīvaina iemesla dēļ šīs rindas lasa cilvēks ne no minētajām kategorijām, te būs īss ekskurss – kas ir aifons (iPhone)?

Tas ir firmas Apple telefons, kura galvenā fiška – praktiski pilnībā sensorā vadība. Pogu aifonam ir maz, īpašas lomas tām nav. Kā nu kuram, bet man jau sen bija skaidrs, ka ļoti daudzas ierīces nākotnē kļūs sensoras. Tas vienkārši ir neizbēgami, jo tā ir vēsturiska nepieciešamība, lai ko arī neteiktu pogu mīļotāji. Nekādus iemeslus atstāt pogas līdz aifona iegādei es neredzēju. Tagad redzu, bet tikai vienu – programmās, kur vajadzīgs liels reakcijas ātrums uz ekrānā notiekošo, piemēram, spēlēs, tu, to spiežot, aizsedz to ar pirkstiem. Taču vairumam spēļu pietiktu ar divām līdz četrām palīgpogām, kuras nemanāmi varētu novietot ekrāna sānos. Aifonam tam pat ir vieta, jo ekrāns neaizņem visu virsmu.

Apple pa šādu ceļu neaizgāja, jo visiem tās produktiem ir jānes “krutuma” oreols, parasti ļoti stipri uz funkcionalitātes, bet dažreiz pat uz elementāru ērtību rēķina. Piemēru ir daudz, tāpēc man nesagādās grūtības tos minēt – viens jau bija iepriekš.

Vai lūk, piemēram, aifonā ir diezgan advancēts tīmekļa pārlūks Mobile Safari, kas ļauj atvērt “īstās” lapas, nevis to mobilās versijas. Turklāt tas ir diezgan ātrs, visu attēlo labi, ļauj smuki un ērti ritināt, samazināt un palielināt lapu.

Bet tajā pašā laikā nav nekādas iespējas iestatīt fonta izmēru. Palielināt tekstu līdz lasāmam stāvoklim var – bet tad jums lapa būs bezgalīgi jāritina pa labi un pa kreisi. Ne tā jautrākā nodarbošanās, atklāti sakot. Par laimi, lielākā daļa vietņu ir saliktas ar šaurām slejām, un tāpēc aifonā tās šā tā lasīt var, lai gan burtiņu izmērs nav īpaši liels.

Jūs varat teikt, ka es piekasos, un lielākā daļa cilvēku, atšķirībā no manis, ir ar mieru lasīt sīku fontu. Labi, varbūt arī tā.

Tad pasakiet, kāpēc ierīcē, kura tomēr tiek pozicionēta kā telefons, nav pašu elementārāko mobilā telefona iespēju?

Piemēram, nevar pārsūtīt kontaktus caur SMS. Turklāt ne tikai kā modīgās VCARD, bet arī vienkārši kā tekstu. Jūs arī te varat teikt, ka to nemaz tik bieži nevajag, izmanto to ne tuvu ne visi. Labi, atkal piekritīšu. Bet ko es vispār nevaru saprast, ir tas, ka telefonā nevar (vai arī es nezinu, kā) pārsūtīt nosūtītās un saņemtās īsziņas. Pie tam (zinu, visiem tas jau līdz kaklam, bet tomēr atkārtošos) nav arī copy-paste funkcijas.

Respektīvi, atrakstīja man, piemēram, adresi, kur būs tusiņš. Lai nosūtītu to citiem čomiem, man tas ir jāpārraksta uz lapiņas! no vecās īsziņas, jāatver jaunas izveide un jāieraksta, lasot no lapiņas. Un tas viss uz it kā “supermoderna” un “revolucionāra” viedtālruņa par 700$.

Nojaušu, ka kompānija Apple tā rīkojas arī citās jomās.

Par pašu aifonu šādu kritiku var bārstīt bezgalīgi – viss internets ir pilns. Tipa “lai gan ir 3G atbalsts, nav videozvanu”. “Ir ātrs procesors, bet video telefons filmēt nemāk”. Vēl ļoti sarūgtina fakts, ka telefonā pagaidām nav Adobe Flash atbalsta. Attiecīgi, videorullīšus var skatīties tikai no jūtūba, lai gan augstā kvalitātē, jo ir aparatūras dekoders H.264 kodekam, kādā jūtūbs atdod aifonam video. Javas, kas tagad ir jebkurā nožēlojamā telefonā par kapeikām, arī nav. Lūk, tāda ir politika.

Labi, tagad par labo. Daļu no aifona prikoliem no iepriekš minētajiem var izlabot – tam ir jāveic “džeilbreika” process, kas turpmāk ļauj uzstādīt neoficiālas programmas, ko mums uzrakstījuši labie hakeri. Par nelaimi, tieši priekš SMS šīs lietotnes ir uzrakstījuši hakeri, kuri ir ne tikai labi, bet  arī alkatīgi, proti, tās ir par maksu.

Pieņemsim, problēmas ar SMS es vēl esmu gatavs pieciest, bet lūk, citās jomās bez pašrakstīta softa uzstādīšanas neiztikt. Vispār, cilvēki forumos lauž miljoniem virtuālo šķēpu fleimos “aifons pret citiem viedtālruņiem”, pie kam negrib vai nevar skaidri nodefinēt savas pozīcijas. Rezultātā sanāk “āboli pret apelsīniem”. Es konkrēti uzrakstīšu, kā izmantoju aifonu, un kas mani tajā personīgi apmierina, un kas nē.

Te ļoti svarīgi ir saprast, kas vispār ir aifons. Tā ir ierīce, kas paredzēta lietošanai stingri noteiktā veidā – proti, vienmēr pieslēgta bezlimita internetam. Es esmu plikadīda, man žēl tās milzīgās naudas, ko nāktos maksāt LMT oficiāla pirkuma gadījumā. Tāpēc mans aifons – uzlauzts, tas ir no Lielbritānijas un nopirkts iekš ebay.co.uk par 400 GBP, proti aptuveni 330 Ls. Atsiets no operatora ar proksi-SIM kartes palīdzību, apmēram kā TurboSIM, par desmit mārciņām. Diemžēl šāds uzlaušanas veids, pie tam pagaidām vienīgais svaigākajām aifona softa versijām, kas tagad tiek pārdotas, ir pagalam līks. Aparāts periodiski pazaudē tīklu, un pēc tam var neatrast to vispār, kamēr neieliksi simkarti citā telefonā. GPRS/3G nestrādā vispār (vismaz man LMT tīklā, tele2 rokas nekādi neaizsniedzas pārbaudīt). Prieka maz, atklāti sakot.

Visas standarta programmas un gandrīz viss softs no firmas veikala AppStore ir rēķināts uz to, ka ierīcei ir neierobežota piekļuve internetam. Man tādas nav, tāpēc nākas ar visādām varītēm meklēt un instalēt softu, kas strādā pats par sevi, bez interneta. Tas ne vienmēr ir vienkārši, bet dažreiz pat pavisam neiespējami.

Piedevām, aifons ir Sync-tipa ierīce, līdzīgi vecajiem Palm. Tas nozīmē, ka parastajam lietotājam  nav piekļuves failu sistēmai – nevar tā vienkārši ņemt un nokopēt failu. Ir jāizmanto diezgan specifiska un bremzējoša programma iTunes, kurai ir kalniem nianšu un kura nebūt ne visiem iet pie sirds. Es, piemēram, nemaz neesmu tās fans. Par laimi, džeilbreiks atrisina arī šo problēmu.

Te var īsi rezumēt. Ir vienkārša doma, kuru es kaut kur izlasīju, un kura labi atspoguļo manus iespaidus.

Ja netaisa džeilbreiku, aifons – tas praktiski nav viedtālrunis. Pārāk jau nu daudz iespēju trūkst, kuras ir konkurējošās platformās Windows Mobile (Pocket PC) un Nokia (Symbian).

Ja uztver aifonu kā advancētu spēļmantiņu kazuāļiem, proti, parastajiem lietotājiem, tad tā ir laba. Smuka – meitenēm patīk, aptaustīt var ar pirkstiem, video no jūtūba rāda, internetā ieiet, kartēs arī iemest aci var.

Atliek parakties nedaudz dziļāk – visur milzīgi ierobežojumi funkcionalitātē, kurus apiet var tikai tad, ja sakrāmē kalniem kreisā un oficiālā softa kopā. Proti, par viedtālruni mantiņa pārvēršas pēc džeilbreika un pamatīgas apstrādes ar vīli. Par ko vispār jau rakstīja arī Ekslers (nesen) un  dolboeb (vēl pašos pirmsākumos).